Mūsu centra speciālisti īpašu uzmanību pievērš ģimenēm, kurās aug bērni.

Nonācu uz terapiju, jo dzīvot kļuva neizturami. Neskatoties uz to, ka ciešanām nebija pamata… Grūtajos brīžos neko nespēju darīt, kā arī  nebija spēka lūgt palīdzību. Un nebija skaidrs, ko lūgt, jo pēc būtības nekas slikts dzīvē nav noticis  - arī citi cieš, bet kā tad es? Vai tas ir aiz nav ko darīt? Satraukums kļuva arvien lielāks, un bija grūti vienkārši iziet no mājas, lai gan neviens neko nenojauta.. Pēc pirmās sesijas ar Natāliju es iznācu ļoti pārsteigta – it kā nekad mūžā nebūtu bijis tik rūpīgi uzklausīta. Un tad es terapijas procesā lēnām uzzināju, ka man tas nav jāiztur.. . Pat ja ar tevi visu mūžu ir noticis kaut kas grūts un sāpīgs, tas nenozīmē, ka problēma ir tieši tevī. Pats terapijas process nebija viegls, jo procesa bija brīži, kad jūtu, ka kaut kas iekšā ir neatgriezeniski mainījies uz labo pusi, un ir bijuši arī  posmi, kad jūtu, ka sāpes laužas uz āru un ka tas nekad nebeigsies. Šīs sāpes vienmēr ir bijušas ar mani. Ja es šīs tēmas nebūtu aktualizējusi terapijā, es tād tās pati būtu piedzīvojusi vēl sāpīgākā veidā vientulībā. Terapijā es varēju nodalīt sāpes no sevis. Pārstāju skatīties sirdi plosošas filmas, lai raudātu par varoņu likteņiem un “nolaistu tvaiku” - jo raudāt par sevi vairs nebija neizturami. Es atradu vairāk vietas sev savā dzīvē. Varbūt ārēji mana dzīve nav īpaši mainījusies, bet šādi  dzīvot ir kļuvis daudz patīkamāk un vieglāk.

Uz eksistenciālo terapiju nonācu ar banālu jautājumu “Kāda ir manas dzīves jēga?” Man šķita, ka apkārt esošās krāsas ir izgaisušas un nekas nespēj sagādāt prieku. Pašizzināšanas darbs palīdzēja man izzināt savu individualitāti, noteikt, kas man ir patiešām svarīgs un nozīmīgs. Tas man palīdzēja labāk izprast sevi un savas dzīves prioritātes. Vērtības, kuras es varēju atklāt šajā darbā, man radīja dziļu gandarījumu par to, kas man šobrīd ir un ko es vēl joprojām vēlos. Bija sajūta, ka ir iedegusies spoža zvaigzne - mērķis, uz kurieni es eju, un manas vērtības kļuva par atbalstu šajā ceļā. Atvērts un uzticams dialogs ar terapeitu bija galvenā atslēga un liels atbalsts; ieraudzīju kā manas darbības un lēmumi veido manu likteni. Jā, tas nav ātrs process, taču tas ir ļoti dziļš un ir tā vērts. Galu galā, tieši šajā dziļumā jūs varat nonākt kontaktā ar savām patiesajām jūtām un vajadzībām, ar savu autentisko personību. Tagad pašizzināšanas procesā iegūtās jūtu un domu izteikšanas tehnikas man ir kļuvušas par vērtīgu darba instrumentu, lai dzīvotu savu nu jau jēgpilno dzīvi.

Cienījamā Natālija, es vēlos Jums izteikt visdziļāko pateicību! 💐🌺🌸🌷🌹☘️💐Sanāca, ka pateicību paturu pie sevis (un ta parādījās jau pēc pirmās sesijas!), bet uzreiz steidzos izrunāt to, kas man nepatīk (“sajūta, ka zaudēju laiku” ). Es pret vīramāti izjūtu dusmas, vainas apziņu un žēlumu, kas sākās no manam bērnībās traumām un saistītas ar bērna zaudēšanas traumu. Pēc terapijas uzsākšanas es vairs ne reizi raudāju pēc tikšanās ar vīramāti, kas notika tikai pāris reizes 5 gadu laikā! Tātad, paldies Dievam, mēs sasniedzam manis uzstādīto mērķi! ✔️ Nāca apziņa par žēluma sajūtu ✔️ Nāca izpratne par iracionālās (!) vainas sajūtas sakni ✔️ Tas ir milzīgs izrāviens, pretējā gadījumā es visu laiku dzīvoju ar sajūtu, ka esmu patiešām vainīga šīs ģimenes priekšā, varbūt daļēji tāpēc ļāvos sevi "sodīt". Mēs tikām galā ar bērna zaudēšanas traumu, grūtajām pirmām dzemdībām ✔️ Mēs pārstrādājam pamestības traumu ✔️ Jūs iemācījāt man pievērst uzmanību jūtām  ✔️ Ir ļoti vērtīga prasme ko iemācījos - ja pat es saku “Nezinu” - Jūs mudinājāt mani meklēt atbildi. Sniedzāt neatsveramo psiholoģisko atbalstu ✔️ ✔️ Rezumējot: ļoti priecājos, ka es eksistēju! Un jo īpaši  - dzīvoju savu dzīvi