Eksistenciālā analīze-atrast saskaņu ar dzīvi

Eksistenciālā analīze (un logoterapija kā tās sasdtāvdaļa) ir psihoterapeitiska
metode, kas tiek īstenota galvenokārt verbāli inducētā procesā. No metožu skatu
punkta un to pamatā esošā cilvēka tēls- tā ir personiska 1 fenomenoloģiska
psihoterapija, kuras mērķis ir palīdzēt personībai (garīgi un emocionāli) brīvi un
pilnīgi piedzīvot savu dzīvi, iet uz autentiskiem uzstādījumiem un aktualizēt
personisko atbildību attiecībā uz personisko dzīvi un pasauli. Eksistenciālā analīze
tiek pielietota pie psihosociāliem, psihosomatiskiem un psihisko noteiktiem
emocionāliem un uzvedības traucējumiem.
Eksistenciālās analīzes centrā ir jēdziens “eksistence”-jēgpilna, brīvi un atbildīgi
pasaulē iemiesota dzīve, kuru rada pats cilvēks, ar kuru viņš atrodas mijiedarbības
un pretdarbības attiecībās.
Eksistenciālās analīzes terapijas mērķis ir atbrīvošana no fiksācijām,
izkropļojumiem, viengabalainības un traumatizācijas, kas atstāj iespaidu uz viņa
pārdzīvojumiem un uzvedību. Psihoterpaijas process tiek īstenots caur
emocionalitātes fenomenoloģisko analīzi, pārdzīvojumu atrašanās vietas un centra.
Darbs ar biogrāfisko aizmugures plānu un psihoterapeita empātisko klātbūtni,
veicina sapratni, kā arī labāku piekļuvi emocionalitātei. Nākošajā darba posmā
personības uzstādījumiem un lēmumiem, pacients ir atvērts tiem saturiem, mērķiem,
uzdevumiem un vērtībām, kuros viņš jūt savu autentisko aicinājumu.

Eksistenciālā analīze un logoterapija kā tās sadaļa tika izveidota 20 gs. 20-
tajos 30-tajos gados. To paveica Vīnes neirologs un psihiatrs Viktors Frankls (1905-
1997) (1.10.). Viņš tiek uzskatīts par “Vīnes trešās psihoterapijas skolas”
izveidotāju (25.15.). Agri ieinteresējoties par psihoanalīzi, Franklam bija tiešs
kontakts ar Zigmundu Freidu. Tomēr psihoterapijas izglītību viņš saņēma Alfrēda
Adlera individuālās psiholoģijas skolā.
Šeit viņš arī atrada savus tiešos skolotājus-Osvaldu Švarcu un Rūdolfu
Allersu. Viņu ietekme palīdzēja Franklam atklāt savu uzdevumu, kas viņu pavadīja
visu atlikušo dzīvi psihoterapijā-cīņu ar psiholoģismu psihoterapijā.
Viņa uzmanības centrā atradās tas, ko viņš sauca par “specifiski cilvēcisko”-
cilvēka garīgums, kas īpaši izpaužas jēgas meklējumos.
Viņš negribēja pieļaut, lai tas kļūtu par upuri mehāniskam redukcionismam.
Tāda pozīcija drīz vien noveda pie konflikta ar Alfrēdu Adleru, kas viņu izslēdza no
biedrības 1927. gadā pēc Švarca un Allersa aiziešanas.
1 Vārdu “personiskā”, “personības” tekstā labāk saprast kā “orientētu uz garīgās būtības

2
atspoguļošanu”. Vācu vārdam “Person” un atbilstoši “personale” eksistenciālās analīzes kontekstā
tiek iedalīta vieta kā trešajai dimensijai-garīgajai, līdzās divām citām-psihiskajām un somatiskajām.
Rezultātā Frankls sāka padziļināti apgūt Maksa Šellera eksistenciālo
filozofiju un fenomenoloģiju. Neilgi pirms deportācijas uz koncentrācijas nometni
(1941./1942.g.) viņš izveidoja savu galveno darbu eksistenciālajā analīzē un
logoterapijā, kas tomēr tur pazuda.
Divus ar pusi gadus Frankla pavadīja koncentrācijas nometnēs un pa šo laiku
zaudēja praktiski visu savu ģimeni. Trīs dzīves jēgas palīdzēja viņām pārdzīvot
visas šausmas: garīgā saikne ar savu ģimeni vienotībā ar cerību satikties; tiekšanās,
neskatoties ne uz ko, atjaunot zaudēto darbu logoterapijā un atstāt to pēcnācējiem;
un, visbeidzot dziļa reliģiozitāte. Pēc kara dziļi personiskā vēstījumā Viktors
Frankla apraksta to, kas notiek cilvēka dvēselē koncentrācijas nometnes apstākļos.
Viņš skaidri parāda kā jēga, esot garīgs orientieris un dzīves saturs, var dot cilvēkam
spēku izdzīvot pat pašos smagākajos apstākļos (4.).
Attīstot logoterapiju, Frankls vispirms radīja papildinājumu 30-to gadu
psihoterapijai. Tāpēc viņš neveidoja patstāvīgas metodes konceptu. Logoterapiju
bija jāizmanto kā citu psihoterapijas metožu psiholoģisma korektūru (21.).
Frankls koncentrējās uz psihoterapiskās antropoloģijas attīstību un
nodarbojās vispirmām kārtām ar tām ciešanām, kas rodas no jēgaszuduma. Lai
ārstētu bailes, viņš vēl 20-tajos gados attīstīja paradoksālās intences tehnoloģiju,
kura ieguva starptautisku atzinību. Pārējā ziņā logoterapiju sākumā praktizēja
gandrīz tikai psihiatri, operēja ar bagātīgu psihiatrisko zināšanu arsenālu, kas ar
eksistenciāli analītiskās antropoloģijas palīdzību bija sistematizētas un ieguva savu
specifiku (10; 13;14). Bez šī darba, Frankls uzstājās ar daudziem ziņojumiem un
saņēma uzaicinājumu lasīt lekcijas vairāk nekā no 200 universitātēm no visiem
kontinentiem; 28 reizes viņam tika piešķirts goda doktora tituls.
Pēdējo 15 gadu laikā Vīnes “Logoterapijas un eksistenciālās analīzes
apvienībā”, eksistenciālā analīze ir ieguvusi ievērojamu metodisko attīstību, tā, ka
šodien var runāt par to kā patstāvīgu psihoterapijas novirzienu. Šis solis no
“logoterapijas kā tradicionālās psihoterapijas papildinājumu” uz atsevišķu
psihoterapijas metodi atrod savu atspoguļojumu arī nosaukumā: kā patstāvīga
psihoterapijas metode tā tagad saucas “Eksistencialā analīze” (22. 26.).

“Eksistence” kā speciāls termins nozīmē patiešām istenotu “pilnvērtīgu, vai
“veselu” (vienotu) dzīvi. Eksistenciālās analīzes sapratnē “vienots cilvēks” nav pats
par sevi un ne pats no sevis. “Vienots” cilvēks ir tikai tur, kur viņš pilnībā nododas
kādai darbībai vai arī ir pilnībā nodevies otram cilvēkam (7. 160. lpp). Ar to
eksistenciālās analīzes skatījums atšķiras no pārējiem novirzieniem, kur cilvēka
eksistences joma nav tik novērtēta.
Tāda cilvēka realitātes sapratne nosaka eksistenciālās anlīzes praktiskos
uzdevumus. Tā ir dzīves apstākļu analīze kā to “noskaidrošana, atklāšana”, lai
izceltu dzīves vērtīgās iespējas. To realizēšanu mēs saucam par “eksistenci”.
Eksistenciālās analīze s mērķis-palīdzēt cilvēkam iemācīties dzīvot iekšējās saskaņas
stāvoklī ar savu dzīvi (ar dzīves afirmāciju 2 ). Frankla teorētiskās izstrādes bija
pakļautas pamatīgiem un traģiskiem pārbaudījumiem laikā, kad viņš atradās
koncentrācijas nometnē, kur viņam brīnumainā kārtā vairākas reizes izdevās
izvairīties no bojā ejas.

3
2 Afirmācija-šis vārds nozīmē saskaņu, bet ne pasīvi paciešamu, ne piespiedu kārtā, bet apliecinātu
saskaņu, saskaņu-līdzdarbību, saskaņu, kas nāk no visas cilvēka būtības.
Cilvēka tēls
Cilvēks kā vienots veselums raksturojas, savienojoties trim dažādiem esības
veidiem. Viņš vienlaicīgi ir gan miesīgs, dvēselisks un garīgs (1.att.)

1.att. Cilvēks dzīvo “trīs veidos”, kas veido viņā nesaraujamu veselumu, tomēr ir dažādas esības formas: ķermenis, psihe un dvēsele.

Šīs trīs cilvēka dzīves jomas atrodas cita ar citu īpašās attiecībās. No vienas puses cilvēks “ne-sastāv” no trim jomām. Cilvēka veselums lielākā mērā izriet no tā, ka garīgais viņā “pretojas” psihofiziskajam (9. 176.lpp.). No otras puses, katrai no trim cilvēka esības jomām ir sava dinamika un šie trīs dinamikas tipi atklājas kā motivējoši spēki (2.att.).

Kā fiziska būtne, cilvēks tiecas, lai uzturētu savu ķermeni veselu, pie kam šī tiekšanās tiek regulēta ar viņa vajadzībām (piemēram, miegs, ēšana, dzeršana, seksuālie kontakti, kustības).

Kā psihiska būtne, cilvēkam ir svarīga viņa vitālo spēku dzīve un sava ķermeņa labsajūta. Viņš tiecas pēc patīkamām sajūtām un spriedzes neesamības atkarībā no savas personības nosliecēm. Šo tieksmju īstenošana tiek uztverta kā bauda, bet neveiksme tajā-kā nepatika, spriedze, frustrācija.

Kā garīga būtne (Persona), cilvēks meklē jēgu un dzīves vērtību, balstu, ticību, mīlestību, vērtības, taisnību, brīvību, atbildību utt.

Šajā antropoloģijā svarīgi ir, lai cilvēks uztvertu sevi kā “savas psihofiziskās laivas stūrmani”, ar kuru viņš ir nesaraujami saistīts. Citiem vārdiem sakot: cilvēka “garīgi-eksistenciālais” ir spējīgs polemizēt ar viņa ķermeniski-dvēselisko esību. Tas nozīmē, ka cilvēks spēj distancēties pats no sevis (“pašdistancēšanās” 9.234.lpp.), kas padara viņam iespējamu kaut kāda veida komunikāciju pašam ar sevi un noteikta veida uzvedību pašam pret sevi.

Tāda cilvēka “iekšējā atvērtība” pašam pret sevi ir viena no garīgās puses jomām no kā arī sastāv specifiski cilvēciskais.

Otra šīs garīgās puses joma ir “atvērtība pasaulei” (Šellers). Cilvēks iepazīst un sajūt vērtības pasaulē, situācijas jēgu, kurai viņš galu galā var nodoties. Tādā veidā cilvēks pārspēj pats sevi, t.i. pārvar savu noslēgtību, iekšējo vajadzību, vēlmju un spriedzes pasaulē (Frankls [7.160.lpp.]) saistībā ar šo runā par “paštranscendenciju”

. Un tad viņš kļūst atvērts dialogam ar pasauli (18. 10.lpp.un tālāk).

Psihopatoloģijas antropoloģiskais pamatojums.

No antropoloģiskās esības formu savstarpējām attiecībām izriet praktiskā secība. Par cik tās atšķiras viena no otras, viena no tām nedrīkst spriest par otru. Tās izvērtē savu iekšējo dinamiku neatkarīgi viena no otras. Ja kaut kas psihiskajā līmenī ir jauks un vēlams, tad tas obligāti nav “jēdzīgs, pareizs un labs” garīgajā līmenī (3. att.).

Psihiski slims cilvēks lielākā mērā orientējas uz patīkamo (piemēram, uz to, kas atbrīvo no bailēm, spriedzes), neatkarīgi no tā, vai tam ir jēga (13.14.). Psihiski vesels cilvēks lielāku nozīmi situācijā piešķir jēgai.

Kaut kas var būt pareizs un jēgpilns, neskatoties uz pārdzīvojumiem (piemēram, konflikta aspsriešana ar mērķi noskaidrot tā būtību). Šo shēmu var nosaukt par “eksistenciāli-analītisku” vēlmju un realitātes principu).

Cilvēks kā garīga³ būtne virzās ne tikai ar ķermeniskiem vai psihiskiem spēkiem, bet arī ar četriem fundamentāliem garīgi-eksistenciāliem motīviem. V. Frankls kā visdziļāko motivāciju izvirzīja vajadzību pēc jēgas (11.12.). Mūsdienu eksistenciālā analīze atklāja vēl 3 fundamentālus, garīgus apstākļus³, kas ir pirms jēgas motivācijas un, kas aptver pašus dziļākos virzītājspēkus.

1. Kā virzītājstimuls cilvēkam kalpo eksistences fundamentālais pamatjautājums: es esmu šeit, vai es spēju (kā vienots cilvēks) būt šeit, vai man ir telpa, aizsargātība, balsts tam? Šo telpu un balstu cilvēks izjūt pirmām kārtām, kad izjūt sevi pieņemtu, kas, savukārt padara viņu pašu spējīgu pieņemt. Tādā veidā par priekšnosacījumu spējai pieņemt ir pārliecība par savu eksistenci; kamēr tās nav, cilvēkam nākas par to cīnīties. Šī eksistenciālā bāzes

nosacījuma traucējumi noved pie bailēm un veido šizofrēnijas psihisko saturu.

2. Cilvēku virza dzīves fundamentālais jautājums: Es dzīvoju, bet, vai man patīk tā dzīvot? Vai es izjūtu pilnību, saites, vai man ir laiks vērtīgajam? Dzīvi kā vērtību cilvēks piedzīvo pirmām kārtām caur uzmanību pret sevi, tuvību, mīlestību. Tas atļauj viņam atvērties, lai viņš spētu, savukārt, pievērsties citiem (cilvēkiem, lietām). Savas dzīves izjušana kā vērtība ir priekšnosacījums spējai pagriezt sevi pret citu. Dzīve kā vērtība tiek pārdzīvota dziļā sajūtā: “labi, ka es esmu šeit”, (“labi, ka es esmu”). Savas vērtības bāzes sajūta ir priekšnosacījums, lai spētu sajust kaut ko vērtīgu. Tās trūkums noved pie psihiskām patoloģijām, bieži pie depresijām.

3. Cilvēku virza fundamentālais garīgais jautājums: Es esmu šeit, bet, vai man ir tiesības būt tādam, kāds es esmu? Vai citi cilvēki mani ciena un, vai es pats sevi cienu? Šī cieņa rodas no sevis atzīšanas un no citu atzīšanas, no nopietnas sevis uztveres, kā arī tā tiek iekarota, aizstāvot savas intereses. Kad cilvēks tiek atzīts, viņam ir vieglāk atzīt arī citus. Priekšnoteikums, lai cilvēks spētu atzīt citus ir pārliecināta sevis personiskā un citiem piederošā nošķiršana. Šī līmeņa deficīts noved pie histēriska smptomu kompleksa, kā arī pie nopietniem personības traucējumiem.

4. Cilvēku virza jautājums par eksistences jēgu (6,8,11,12): Es esmu šeit, bet kam no tā jārodas? Ko nepieciešams šodien izdarīt, lai mana dzīve būtu iekļauta jēgpilnā veselumā? Ar ko lielāku, nekā es pats (pati) es sevi saistu ( līdz pat reliģiozām saiknēm)? Kādēļ es dzīvoju? Cilvēks rod jēgu caur darbiem un caur vērtību izvēli, caur piederību lielākām struktūrām, caur savu personisko izaugsmi (briedumu) un caur reliģiju (5).

Jēgas izjušana atvieglo cilvēkam panākt saskaņu ar pasauli, kā arī atrast un iemiesot savu personisko jēgu katrā konkrētā situācijā. Eksistences jēgas trūkums no psihopatoloģiskā skatījuma, vispirmām kārtām noved pie atkarībām.

³Tekstā vārdam “garīgs” atbilst vācu vārds “personale”, kas burtiski tulkojot nozīmē “Personai atbilstošs” , t.i. atbilstošs trešajai cilvēka būtības jomai (skat. augstāk)

Attiecībā uz eksistenciālās jēgas atrašanas procesu, šīs trīs iepriekšējās fundamentālās motivācijas veic priekšnosacījumu lomu: kā otrs priekšnosacījums kalpo “laika aicinājums”.

Par cik dzīve vienmēr notiek tagadnē, eksistenciālās analīzes atskaites punkts ir “aktuālais”. Tomēr analīzes centrā-nākotne, jaunas tālākas dzīves radīšana.

“No future” (bez nākotnes)-nozīmē: neredzēt pieeju dzīvei. Eksistence ir bloķēta-kāpēc tā notiek?

a) Nereti tas notiek dēļ tā, ka “pagātnes nasta” aizslāņo tagadni. Tādos gadījumos ekesitenciālā analīze izmanto biogrāfisko metodi-fenomenoloģisko analīzi un atlikušo, nepārvarēto “aizslēgumu” apstrādi (16).

Atšķirībā no psihoanalīzes, eksistenciālā analīze nav “arheoloģija” (Freids), vēsture, bet ir “tagadnes un nākotnes analīzes projekcija”-citiem vārdiem sakot, to tēmu un jomu noskaidrošana, ar kuriem pašreizējā brīdī ir saistīti šķēršļi (sistemātiskas un ilgstošas pagātnes “ķemmēšanas” vietā). Pagātnes ciešanas par eksistenciāli analītiskā darba priekšmetu paliek tik ilgi, kamēr tās traucē dzīves pilnībai. Tomēr izskaidrošanas darbs saistīts ne tikai ar traumām, bet arī konkrētiem uzstādījumiem, kas tiek uzturēti no seniem laikiem un tagad netiek “iekļauti dzīvē” un, kas noved pie sāpīgiem pārdzīvojumiem un kaut kā trūkuma.

b) Traumas un izkropļoti uzstādījumi tomēr nav vienīgais iemesls nerealizētai dzīvei. Gandrīz vienmēr izrādās, ka tas, kas meklē palīdzību pie citiem un paļaujas uz vadību no ārpuses, nepietiekoši labi zina savas spējas un reālās iespējas. Tādos gadījumos eksistenciālās analīzes uzdevums ir veicināt cilvēka personisko spēju realizāciju, kā arī darbs ar jūtām (“vai es varu tām uzticēties?”), centieniem (“kā es varu uzzināt, ko es gribu?”); darbs ar sevis pieņemšanu un cilvēka attiecībām pašam ar sevi.

c) Dažiem cilvēkiem nepietiek pavisam kā cita. Viņu ciešanu iemesls nav viņu biogrāfija vai sliktas savu spēju vai iespēju zināšanas. Tās kā viņiem trūkst ir atbilde uz jautājumu “kam dēļ” dzīvē. Ciešanas ir radušās dēļ orientieru neesamības. Viss ir kļuvis tukšs, visam priekš viņiem ir zudusi jēga. “Viņiem ir gandrīz viss, kas nodrošina viņu dzīvi. Bet nav tā, dēļ kā viņi varētu dzīvot”. Sabiedrība ar augstu dzīves līmeni veicina ciešanas, ko nosaka “eksistenciālais vakuums” (13.10 lpp.). Tomēr arī smagi zaudējumi un krīzes arī var novest šajā dzīves strupceļā.

Bloķētas eksistences gadījumos eksistenciāli-analītiskajā dialogā mēs meklējam, tēlaini runājot, cilvēka dzīves personiskās pēdas, tiecoties pārvarēt viņa ceļā nonākušās traumas un atbrīvojot viņa īsto dzīves nojausmu. Tad, kad runa iet par jaunu iespēju meklējumiem, lai varētu jēgpilni apzināti dzīvot savu dzīvi, eksistenciālā analīze norit kā “logoterapija”-traucējumu terapija, kā konkrētas palīdzības ceļš jēgas atrašanā un tās realizācijā. “Logos” “logoterapijas” kontekstā vienkārši nozīmē “jēga” t.i. logoterapija ir nekas cits kā “jēgcentriska psihoterapija” (Frankls). Šodien mēs apskatām logoterapiju kā eksistenciālās analīzes speciālu jomu, kas ir vistuvāk Viktoram Franklam (7), kurš pēc kara runāja par nepieciešamību pēc “ārsta rūpēm par dvēseli”, “dvēseles ārstēšanu” un, kas ir vislielakajā mērā izstrādāta. Logoterapijas spēks ir tajā, ka tā palīdz tikt galā ar smagām, nenovēršamām dzīves situācijām (neārstējamas slimības, tuvinieku zaudējums) (7.8.). Tāpēc logoterapijai ir īpaša nozīme profilaktiskajā darbā, audzināšanā un sociālajā darbā. Tādā veidā, īsumā var teikt, ka eksistenciālajā analīzē runa iet par “dzīves atrašanu”, bet logoterapijā par “dzīves jēgpilnu dzīvošanu”.

Eksistenciālā analīze uzlūko cilvēku kā vienoti iekļautu savos dzīves apstākļos. Viņš var būt saprasts tikai pamatojoties uz viņa mijiedarbībām. Un ārstēt viņu visā viņa veselumā-var tikai, ņemot vērā viņa attiecības ar citiem cilvēkiem un citu sabiedrību. Eksistenciālās analīzes sapratnē dvēseliska slimība rodas daļējas izolācijas rezultātā (dialoga traucējuma un apmaiņas rezultātā). Tāda izolācija rodas vispārinājumu un cilvēka personisko vajadzību pārspīlējumu (absolutizācijas) (piemēram, fiksācija uz to, lai būtu partneris vai bērns) rezultātā. Tā psihoterapija, kas mākslīgi atbrīvo cilvēku no viņa dzīves saiknēm (piemēram, vienveidīgas koncentrācijas uz vajadzībām, jūtām, priekšstatiem, domām) , no eksistenciālās analīzes viedokļa falsificē cilvēka esību. No vēsturiskā viedokļa, logoterapija uzstājās pret šāda veida redukcionisma psihoterapijā (salīdzini 7.242.lpp.), t.i. atgriezt tai eksistenciālo jomu.Tas nozīmē, ka cilvēkā vajag izcelties kam vairāk , nekā viņa ķermenim un viņa psihiskajām izpausmēm. Viņš pirmām kārtām ir garīga būtne-spējīga pieņemt lēmumus, mīlēt, būt atbildīgam, kas viņam jāaizstāv visu dzīvi kā viņš to uztver un būt uzticīgam savam partnerim. Pateicoties savai eksistenciālajai jomai, cilvēks var iesaistīties dialogā un polēmikā ar ķermenisko un dvēselisko sākumu sevī (“paštranscendencija”, bieži eksistenciālā analīze inducējas caur paradoksa piemērošanu). Tas nozīmē priekšnosacījumu tam, lai palīdzētu cilvēkam piedalīties viņa pasaules darbos un, atverot viņa personisko ietekmi pasaulē-lai “sasniegtu eksistenci” . Garīgā joma cilvēkā ir Persona un eksistence ir centrālā tēma.

Ja paskatīties uz cilvēku no motivācijas teorijas viedokļa, tad tā noslēdzošie faktori izrādās ir nevis seksualitāte vai vara, vai līdzsvarotība, vai izvairīšanās no spriedzes. Aiz tā visa ir cilvēciskā tiekšanās. Savās pašās dziļākajās dzīlēs cilvēks grib eksistenci: balstius, attiecības, būt pašam ar sevi, jēgu (24.) (skat.sadaļu “Mācība par motivāciju eksistenciālajā analīzē” šajā rakstā). Un, ja šī vēlme tiek frustēta, tad dzīve kļūst garlaicīga, pieviļ un ir tukša. Eksistenciālās analīzes motivācijas mācība tiek izcelta kā citu psihoterapijas novirzienu attīstība un padziļināšana. Tās teorētiskā bāze ir eksistenciālā filozofija (3,9,15,25,28), pirmām kārtām Maksa Šellera idejas un tā atklāj lielu tuvību dialoģiskajā antropoloģijā ar Karlu Jasperu un Martinu Buberu.

40 gadīga vientuļa sieviete daudzu gadu garumā cieš no depresijas. “Es kaut kad, protams padarīšu sev galu. Domāju, ka drīz. Viss ir veltīgi.”

Mēs ilgi runājam par viņas izmisumu. Pie tam, pirmajā plānā nonāk “Viss ir veltīgi”. Viņa tic, ka jēga irtikai tam, kas ir noderīgs. Noderīgs kam? Noderīgs viņai, kas nozīmē-atbilst viņas priekšstatam. Un tā, dzīve kā tādu, ko apkalpo, kā apkalpošanas sistēma? Tā mēs dienas gaismā izvelkam viņas “pre-eksistenciālo” dzīves pozīciju: “Dzīvei noteikti jābūt tādai, kā es gribu. Citādi es nedzīvoju”. Savās dusmās un spītībā viņa nonāk pie domām par pašnāvību.

Ko nozīmē šāda pozīcija?Vai tad ne ar “vardarbību pret dzīvi”, atsakoties no pieejas dzīvei? Jo, kurš tad mīl to, pret ko vērš vardarbību? Mēs ar viņu runājam par to, ka dzīve nepakļaujas mūsu noteikumiem. Tā neatrodas manā rīcībā, taisnību sakot, es šeit atrodos dēļ viņas-es esmu šeit, lai s;aktu savu dz;ivi, tā vietā, lai to gaidītu (“eksistenciālais pagrieziens”). “Es drausmīgi dusmojos uz sevi par to, ka mana dzīve ir tāda. Es taču ne jau pati ienesu sevi pasaulē! Tas ir murgs, es esmu šeit bez savas piekrišanas un man pat nav, ko gaidīt!”- mēs tiecamies, lai pieņemtu jaunu attieksmi pret dzīvi.

Šie ir viņas noteikumi, kurus viņa izvirza pēdējo 20 gadu laikā, lai pieņemtu dzīvi: viņa grib, lai viņai būtu partneris. Viņa vēl joprojām gaida viņu. Un, protams, bērnus. Starp to visu viņa ir sastingusi savā ieļaunojumā. Pēc daudziem vilšanās gadiem, viņa meklē mierinājumu alkoholā un trankvilizatoros, un tā kā pat tie nesniedz mierinājumu, viņa tiecas uz nāvi.

Šādos masīvos sastinguma stāvokļoseksistenciāli analītiskais darbs pirmām kārtām sastāv no mēģinājuma saprast dzīves vēsturi un pieredzi, kas noveda pie šādas dzīves pozīcijas. Šai sievietei dziedinoši būtu saprast, kāpēc viņa tāda kļuva. Kā citādi viņa varēs atteikties no pozīcijas, ar kuru ciešā veidā ir saistīta lielākā viņas dzīves daļa un kritieni. Strādājot ar biogrāfiju, svarīgi ir atrat tajā tiekšanos pēc apzinātas dzīves. Neveiksme tajā [irmajā reizē var tikt ieraudzīta nevis kā vienpusēja “atteikšanās” no viņas puses, kā viņas neveiksme, bet kā daudzu nelaimju un likteņa sitienu rezultāts. Tāpat primo reizi kļūst skaidrs, kādā veidā izveidosies viņas dzīve.

Lai varētu palīdzēt viņai atrast dzīvei nepieciešamo distanci attiecībā pret savām prasībām, tiek izmantots paradokss. “Ko Jūs izdarītu, ja no šī momenta zinātu, ka Jūsu prasības nekad netiktu izpildītas?”-“ Dīvainā kārtā man bieži rodas domas: ja es zinātu, ka visu dzīvi man vajag būt vienai, es varētu dzīvot labāk. Dažreiz es dusmojos, tāpēc, ka šī vēlme ir tik spēcīga manī.”. Neizlēmīgi, nepārliecināti paciente ļauj sev pietuvoties jaunajam uzstādījumam-pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir. Tikai tad ar to būs iespējams apieties apzināti. Mēs apsriedām dzīves eksistenciālo jēgu-izveidot no tā, kas ir, labāko. “Vai Jūs gribētu šodien pamēģināt pateikt šai dzīvei “jā”?”-izveidot šo Jūsu dzīvi tādu, kāda tā ir, pateicoties Jūsu “jā” par it kā Jūsu partneri, par kuru Jūs tik ilgi sapņojat?”- Sākumā ir neveikls lēmums, tikai uz vienu dienu atteikties no potenciālā vīrieša un apzināti dzīvot sev vienai, un tas deva viņai atvieglojumu. No vienas dienas sanāca daudz dienu. Viņa sāka just to mieru, uz kuru viņa tiecās. Tas nebija miers, lai aizmirstos, bet aizsargājošs miers no viņas kategorisko vēlmju spiediena, kas izspieda dzīvi.

Jauniegūtais iekšējais miers visbeidzot atvēra viņai pieeju dzīvei.

Šāds terapeitiskais process var turpināties ne vienu vien mēnesi, dažreiz-jo īpaši nocietinātiem uzstādījumiem-ne vienu vien gadu.

Eksistenciālās analīzes process ir fenomenoloģisks (tas tiek virzīts ar pacienta izteikumiem, tas nav paskaidrojošs, bet ir saprotošs) un tiek veidots dialoga veidā (pieved pacientu pie mijiedarbības ar viņa pasauli). Ja eksistenciālā analīze tiek izmantota kā psihoterapijas instruments, tad logoterapija, galvenokārt, tiek izmantota konsultācijām un profilaktiskajā darbā. Abas formas tiek izmantotas individuālajās sarunās (bez kušetes) vai (retāk) grupās. Likumsakarīgi, ka tam vajadzētu būt vienai stundai nedēļā. Terapeiti ievēro abstinences likumu tikai periodiski. Viņi-ir dialoga dalībnieki, kas mērķtiecīgi dalās ar savu sapratni, savām idejām (pamatojoties uz eksistenciāli analītiskā skatījumu uz cilvēku) un iespaidiem. Terapeita rīcībā atrodas ap desmit speciālu tehniku un metožu, bez tam, viņš principā var izmantot citu terapiju novirzienu tehnikas.

Jēga un vērtības.

Kā var tikt atrasta jēga?- Mūsdienu eksistenciālā analīze uz šo jautājumu atbild šādi: cilvēkam tikai tad ir brīva pieeja situācijas jēgas atrašanai, kad ir izpildīti četri eksistences nosacījumi (skat. augstāk. Tas nozīmē:

- Kad viņš var pieņemt situāciju;

- Kad viņu aizkustina noteikta vērtība-kad viņam kaut kas patīk;

- Kad viņš savu uzvedību izjūt kā savu (sirdsapziņa);

- Kad viņš apzinās situācijas izaicinājumu (“šis moments ir tam, lai…”).

Ja šie pamata fundamentālie eksistences nosacījumi nav izpildīti, tad situācijas jēga ir tajā, lai sākumā pievērstos to izpildei (pieņemšanas sasniegšanai, saskarsmei ar vērtībām, būt tam, kas esi). Piemēram, jēga var būt tajā, lai pārstrādātu draudu pārdzīvojumu un nespēju pieņemt. Vai par darba priekšmetu var kļūt šķietamais nevajadzīgums, noniecinājums, kas pastāvīgi parādās dzīves pirmajā plānā. Vai arī var būt uzdevums-izprast jūtas-iemesli, kāpēc daudzkārt atgriežas vientulības un atsvešinātības jūtas. Ja cilvēkam katrā laika brīdī nav kāda no fundamentālajām motivācijām (kas ir viena no eksistences fundamentālajiem apstākļiem), viņš nevar izjust savas darbības vai pārdzīvojumus kā tiešām ap-zinātus (un tomēr-citi cilvēki un viņš pats vēlāk tos var uztvert kā apzinātus). Tādā veidā, mēs varam secināt: cilvēks to, kas ir bezjēdzīgs subjektīvi uztver no visa tā, ko viņš dara vai pārdzīvo, ko viņš:

1) nevar pieņemt (piemēram, audzinošus pasākumus), vai

2) to, kas uz viņu neattiecas (piemēram, uzdevums)vai

3) savu rīcību, kuru viņš neizjūt kā savu vai par kuru nevar būt atbildīgs.

Uzvedība vai pārdzīvojumi var dot baudu, būt diezgan patīkami, tomēr pie tam cilvēkam var nebūt apzinātības sajūta.

Saskaņā ar Franklu (9.322.lpp.) īpaša nozīme jēgas atrašanai ir vērtībām. Saskaņā ar otro fundamentālo motivāciju: “Mēs nemainīgi īstenojam esības jēgu-piepildam mūsu esību ar jēgu-caur vērtību iemiesošanu”. To, kam nav vērtības, cilvēks uztver kā bezjēdzīgu. Saistībā ar konsultāciju praksi, mēs varam teikt, ka jēgas meklējumi galvenokārt ir vērtību meklējumi. Mūsdienu mācība par motivācijām ir pilnīgā saskaņā ar Frankla konceptiem. Tādā veidā mēs varam dot pragmatisku jēgas atrašanas aprakstu: dzīvot jēgpilni nozīmē darīt to, ko sajūti vai uzsklati par vērtīgu (7.,20., 58. lpp.). Kas ir vērtība? Eksistenciālās analīzes mācība par vērtībām (19., 22. lpp.) definē vērtību saskaņā ar filozofisko tradīciju kā pamatu, dodot priekšroku vienai darbībai (vienai lietai, vienam uzvedības aktam) pretstatā citam/citai. Emocionālā līmenī vērtība-tas ir pret ko cilvēks attiecas kaut kā īpaši, kas viņam “iet pie sirds” (Bubers). Mūsu vērtības vienmēr apelē pie mums-aicina mūs noteikt, uzturēt un aizstāvēt saiknes ar tām mūsu dzīvē.

Jebkuras situācijas jēga ir īpašā attieksmē pret vērtību. Šai līdzdalībai jābūt tādai, lai rastos kaut kas jauns, vērtīgs, vai vismaz vērtība saglabātos. Frankls bieži to izpauda īsā formulā: “jēga ir tajā, lai izdarītu vislabāko no iespējamā”. Eksistenciālā jēga tiek noteikta kā “pati vērtīgākā iespēja konkrētajā situācijā”. Tādā veidā cilvēka dzīvei eksistenciālā jēga ir atkarīga no tā, no paša cilvēka. Bez eksistenciālās jēgas, var runāt arī par “ontoloģisko” jēgu, kas ietver sevī kaut ko (filozofisko-ontoloģiski); vai ieguva pateicoties Radītājam(reliģiskā jēga). Ontoloģiskā jēga rodas nevis pateicoties cilvēkam (viņa uzvedībai, kas dod situācijai jēgu, kā tas ir eksistenciālās jēgas gadījumā), bet jau sākotnēji ir lietās, situācijās.

Logoterapija izceļ vairākus vērtību veidus (piemēram, kopīgas vērtības, individuālas vērtības, personiskās vērtības), kā arī sīkāk sadala visas vērtības trīs kategorijās (7.39.lpp.). Katrā situācijā iespējams realizēt vismaz vienu no trim vērtību kategorijām un tādā veidā atrast jēgu:

1. Pārdzīvojumu vērtības: caur kaut kā brīnišķīga, laba, pievilcīga, patiesa pārdzīvojuma cilvēks paņem sevī vērtību un tādā veidā realizē jēgu (piemēram, baudot mūziku, ainavu, piedzīvojot otru cilvēku,- visspēcīgāk mīlestībā).

2. Radošās vērtības: radot kaut ko, kas ir vērtīgs, cilvēks pasauli piepilda ar vērtībām un pateicoties tam, sajūt sevi apzinātu (piemēram, darbā, mājsaimniecībā, savu uzskatu aizstāvēšanā).

3. Pozīcijas (attieksmes) vērtības: kad slimība vai citas ciešanas padara neiespējamu kaut kā radīšanu vai pārdzīvot kaut ko jēgpilnu, cilvēkam atliek vēl viena, pēdējā vērtība, un tieši, saglabāt viņa pamata uzstādījumu attiecībā pret dzīvi. Šī vērtība izpaužas tajā, kā cilvēks attiecas pret savām ciešanām, savu likteni; kā izturas attiecībā pret tām (piemēram, neārstējamas slimības gadījumā, tuva cilvēka zaudējuma gadījumā). Tieši šajā pozīcijā tiek atrasta cilvēka visdziļākā attieksme pret dzīvi un pret savu pasauli. Tieši šeit manifestējas (neapzinātā) cilvēka ticība: vai “visam kopumā” ir jēga un kāda ir šī jēga? Te mēs atrodamies uz reliģijas jēgas sliekšņa.

No psiholoģijas viedokļa katra vērtība saistās ar cilvēka bāzes vērtību (19.33.lpp.). Pēdējā bieži atrodas neapzinātajā, dziļā sajūtā, kas ir katram cilvēkam attiecībā uz viņa paša eksistenci un atbild uz jautājumiem: pēc būtības-vai tas ir labi, ka es esmu? Vai man patīk dzīvot? Tas, kuram sevī nav pozitīvas atbildes, ir ierobežots vērtību atrašanā un ar to pašu jēgas atrašanā, tāpēc viņš dzīvo it kā izmēģinot, gaidot kaut kādu citu dzīvi.

Lai atrastu eksistenciālo jēgu, nepieciešama speciāla pozīcija attiecībā pret sevi un pasauli. Tas prasa noteiktu distanci attiecībā pret sevi (pašdistancēšanos), kas nepieciešama, lai pasaule savā pašvērtībā varētu nokļūt redzes lokā (t.i. “atvērtība pasaulei”). Saskaņā ar Franklu, jēga atrodas ārpusē, pasaulē un tā nekad nevar būt izdomāta vai atrasta fantāzijās vai vēlmēs bez ārējās pasaules (7.57.lpp.). Tieši pretēji, lai atrastu jēgu, cilvēkam nākas nolikt malā savas vēlmes un idejas-tas dos iespēju viņam nonākt pie saskaņās ar situāciju. Citiem vārdiem sakot, eksistenciālā jēga-tā ir dzīve, kas ir atvērta pasaulei, un nevis aklā pašrealizācijā. Frankls to formulējis sekojoši:”Kopernikāniskais pagrieziens jautājumā par dzīves jēgu: dzīve pati uzdod cilvēkam jautājumus. Viņam nevajag jautāt-drīzāk viņam jautā, viņam vajag atbildēt uz dzīves jautājumiem, atbildēt dzīves priekšā. Tomēr atbildes, kuras dod cilvēks, var būt tikai konkrētas atbildes uz konkrētiem dzīves jautājumiem. Lai viņš varētu dot šīs atbildes, viņam jābūt atbildības stāvoklī pret esību,- eksistencē cilvēks caur saviem darbiem pats kļūst par atbildēm uz saviem jautājumiem.”.

Tieši pievēršanās pasaulei, ko cilvēks sagaida ar atvērtību viņa iespējām, rada principiāli dialoģisku raksturu cilvēkas eksistencei (4. att.). Šī eksistenciālā bāzes pozīcija noved pie nošķiršanas starp “vēlēties” un “gribēt”, kā arī “rīkoties” un “reaģēt”.

Indikācijas un kontrindikācijas gadījumi (gadījumi, kuros drīkst pielietot un, kuros nedrīkst pielietot).

Kā jau augstāk tika minēts, eksistenciālā analīze tiek pielietota neirožu, pie sajūtas, ka ir bloķēta dzīve, nepārliecinātības, nedrošības sajūtu gadījumos, psihožu, personības traucējumu gadījumos, bezjēdzīguma sajūtas gadījumā, krīžu gadījumos (13., 14., 22.). Bez tam logoterapija tiek pielietota arī sociālās profilaktikas un pedagošijas jomās.

Kontrindikācijas (gadījumi, kad nedrīkst pielietot) attiecas uz eksistenciālās analīzes metodēm. Svarīgi ir norādīt uz diagnostiski nespecifisku pielietojamības bīstamību. Piemēram, paradoskālā intencija ir kontrindicēta suicīdu vai psihožu gadījumā, bet biogrāfiskais darbs situācijās ar lielu slodzi, jo tā varētu novest pie klienta pārāk lielas pārslodzes un pat veicināt suicīdu.

Logoterapijas un eksistenciālās analīzes arsenālā ir specifiska efektivitātes vērtēšanas sistēma. Tā sastāv no apmēram desmit testiem. Dažu diagnostisku instrumentu pamatā ir teorijas (piemēram, skat. 23.), citi tika radīti empīriski.

Klasiskā efektivitātes pētījumu joma fenomenoloģiskajai pieejai ir konkrēta gadījuma izmeklēšana. Uz 1993. gadu mēs savācām 126 tādus gadījumus (22). Literatūrā šobrīd bija publicēti 9 kvalitatīvi grupu pētījumi, 16 pētījumi vienā grupā un 7 pētījumi vairākās grupās, pie tam vēl viens plašs pētījums šobrīd atrodas izstrādes stadijā.

Vidēji apmēram 75% gadījumu, patērējot dažādu laiku tiem, tika novēroti apmierinoši rezultāti pēc pacienta un terapeita viedokļa (vienkārši, relatīvi svaigi traucējumi-10 seansi, hroniskas neirozes-apmēram 30 seansi, smagāki traucējumi-tādi kā personības traucējumi un šizofrēnija prasa terapiju vairāku gadu garumā).

Bez tam ir publicēti ap 100 darbu par paradoksālās intences iedarbību, kas aptver visu terapeitisko novirzienu izmeklēšanas metožu pieeju diapazonu, sākot ar atsevišķu gadījumu izmeklēšanu un beidzot ar dažu grupu darbiem (22).

Ir nodemonstrēta šīs metodes efektivitāte,-īpaši, salīdzinot ar uzvedības terapijas tehnikām,-pie tam tā tika pētīta atsevišķi dažādām diagnozēm. Apmēram pusei gadījumu uzvedības terapijas tehnikas un paradoksālās intences metožu apvienojums izrādījās ievērojami efektīvāks, nekā, pielietojot tikai vienu vai otru.

Eksistenciālās analīzes un logoterapijas aizsācējs Viktors Frankls uzrakstīja vairāk par 400 rakstiem un 31 grāmatu, kas ir tulkotas 24 valodās. Līdz 1995.g. Viktora Frankla institūts izdeva 131 citu autoru grāmatas logoterapijas un eksistenciālās analīzes jomās. Bija reģistrētas 151 disertācijas un diplomdarbu, vairāk nekā 1300 publicētu grāmatu un rakstu (21).

Frankla mācība sākotnēji vairāk tika radīta kā filozofiska, tālāk tā attīstījās pēdējos 15 gados pirmām kārtām Vīnbes eksistenciāli analītiskajā apvienībā (GLE). Pirmām kārtām nepieciešams norādīt uz individuālās eksistenciālās analīzes attīstību (19). Tā ievērojami paplašināja eksistenciālās analīzes metodisko inventāru. Šajā kontekstā tagad tiek izmantots padziļināts eksistenciālās analīzes darbs, kas tiek papildināts ar eksistenciālo motivāciju attīstību, kas kopā dod, kā rāda prakse, ļoti efektīvu terapeitisko procesu (24.lpp.). Šobrīd tiek veikti eksistenciālās terapijas pētījumi personību traucējumu gadījumos, empīriski pētījumi, lai nodrošinātu kvalitatīvu un efektīvu psihoterapeitisku praksi un apmācību, kā arī eksistenciālā analīze un logoterapija tiek izmantota stacionāros, tiek veikts skrīnings attiecībā uz sabiedrības jēgas frustrāciju.

Eksistenciālā analīze un logoterapija izplatās pa visiem kontinentiem, tiek pasniegta un praktizēta universitātēs un privātās mācību iestādēs. Īpaši eksistenciālā anlīze ir izplatīta Austrijā un Bernē (Šveice). Metode ir atzīta abās valstīs valstiskā līmenī kā viena no galvenajām psihoterapijā. Ir izveidota starptautiskā eksistenciāli-analītiskā psihoterapijas apvienība (ISEAP).

Izglītības iegūšanas ceļi un apmācību centri.

Pilns psihoterapijas apmācību kurss ir paredzēts 6 gadu garumā un ietver sevī teoriju, praksi, pašizziņu un supervīziju. Sīkāks apraksts ar norādēm uz apspriežamajām tēmām interesenti var iegūt caur sekretariātu Vīnē un caur institūtiem Insbrukā, Prāgā, Temešvarē, Aradā, Maskavā. Eksistē arī centri, kuros apmāca pēc saīsinātas programmas (2-3 gadi, apmācība konsultēšanā), tie atrodas vāciski runājošās valstīs.

“Starptautiskās eksistenciālās analīzes un logoterapijas” apvienības (GLE) adrese:

GLE International

Eduard Suess-Gasse 10

A-1150 Vienna

e-pasts: gle@existenzanalyse.org

Tālrunis: +43 1 985 95 66

fakss: +43 1 908 95 74

Mājas lapa: https://www.existenzanalyse.org

1. Frankl V. Zur geistigen Problematik der Psychotherapie. Zentralblatt der

Psychotherapie [Par psihoterapijas problemātiku. Psihoterapijas pamat biļetens.] 1938; 10; 33-45.

2. Frankl V. GrundriB der Existenzanalyse und Logotherapie [Eksistenciālās analīzes un logoterapijas apskats]. In: Handbuch der Neurosenlehre und Psychotherapie [Neirožu un psihoterapijas teorijas vārdnīca]. Frankl V., v. Gebsattel V., Schulz J.H. (Hrsg). Munchen,

Wien: Urban & Schwarzenberg 1959: Bd. Ill: 663-736.

3. Frankl V. Psychotherapie und Existenzialism. Selected Papers on Logotherapie [Psihoterapija un eksistenciālisms. Izvēlētie logoterapijas darbi]. New York: Simon &

Schuster 1967.

4. Frankl V. ...trozdem Ja zum Leben sagen [... un tomēr pateikt dzīvei “jā”].

Munchen. Kosel 1977. Ab 1982: Frankfurt: dtvTB 10023

5. Frankl V. Der unbewuBte Gott. Psychotherapie und Religion [Neapzinātais Dievs. Psihoterapija un reliģija.]. Munchen: Kosel 1979.

6. Frankl V. Der Mensch vor der Frage nach dem Sinn. Eine Auswahl aus dem

Gesamtwerk [Cilvēks pret jautājumu par jēgu. Izvēlētie darbi.].

Munchen: Piper 1979.

7. Frankl V. Arztliche Seelsorge. [Ārsta rūpes par dvēseli]. Wien: Deuticke (1946) 1982. Ab 1987: Frankfurt: Fischer

8. Frankl V. Das Leiden am sinnlosen Leben [Ciešanas no bezjēdzīgas dzīves].

Freiburg: Herder 1983.

9. Frankl V. Der leidende Mensch. Antropologische Grundlagen der Psychotherapie.

Mbnchen: Piper 1990. (V. Frankls Cilvēks, kas cieš. Psihoterapijas antropoloģijas pamati.)

10. Frankl V. Logotherapie und Existenzanalyse. Texte aus sechs Jahrzehnten [Logoterapija un eksistenciālā analīze. Sešu gadu desmitu teksti]. Munchen: Quintessenz

(fruher Piper) 1994.

11. Frankl V. Der Wille zum Sinn. Ausgewahlte Vortrage iiber Logotherapie [Griba sajēgt. Izvēlētie darbi par logoterapiju.]. Munchen: Piper 1996.

12. Frankl V. Die Sinnfrage in der Psychotherapie [Jēgas jautājums psihoterapijā].Munchen: Piper 1997

13. Frankl V.Theorie und Therapie der Neurosen [Neirožu teorija un terapija].Munchen: Reinhardt 1997.

14. Frankl V.Die Psychotherapie in der Praxis [Psihoterapijas prakse]. Munchen:Piper (1947) 1997.

15. Hofstatter P.R. Psychologie [Psiholoģija]. Frankfurt a.M.: Fischer 1957.

16. Kolbe Ch (Hrsg) Biographie. Verstandnis und Methodik biografischer Arbeit in der

Existenzanalyse [Biogrāfija. Darba ar biogrāfiju sapratne un metodika eksistenciālajā anlīzē.]. Wien: GLE-Verlag 1992.

17. Langle A. (Hrsg). Wege zum Sinn. Logotherapie als Orientierungshilfe [Ceļi uz jēgu. Logoterapija kā palīgs orientācijā.]. Munchen: Piper 1985.

18. Langle A. (Hrsg). Entscheidung zum Sein. Viktor E. Frankls Logotherapie in der

Praxis [Lēmums BŪT. Mūsdienu Viktora Frankla logoterapijas prakses stāvoklis.].

Munchen: Piper 1988.

19. Langle A. Personale Existenzanalyse [Personības eksistenciālā analīze.]. In:Wertbegegnung. Phanomeneund methodische Zugange [Satikšanās ar vērtībām. Fenomeni un metodes]. Langle A. (Hrsg). Wien: GLE-Verlag 1993: 133-160.

20. Langle A. (Hrsg). Sinnvoll leben [Dzīvot jēgpilnu dzīvi]. St. Polten: NO Pressehaus 1994.

21. Langle A. Viktor Frankl - ein Portrut [Viktora Frankla portrets]. Munchen: Piper1998.

22. Langle A., Gortz A. Antrag fur die Anerkennung der Existenzanalyse als

methodenspezifische Ausbildungsrichtung fur Psychotherapie [Iesnieguma ziņojums par eksistenciālās analīzes atzīšanu par psihoterapijas apmācības specifisku novirzienu un metodi]. Wien: Unveroffentliches Manuskript des Bundesministeriums fur Gesundheit 1993.

23. Langle A., Orgler Ch, Kundi M. Existenzskala [Eksistences skala]. Gottingen, Hogrefe 2000.

24. Langle A., Probst Ch (Hrsg). Stichtig sein. Entstehung, Formen und Behandlung von

Abhangigkeiten [Būt atkarīgam. Rašanās. Atkarību veidi un ārstēšana.]. Wien:

Facultas universitats Verlag 1997.

25. Soucek W. Die Existenzanalyse Frankls, die dritte Richtung der Wiener

Psychotherapeutischen Schule. Deutsche Medizinische Wochenschrift [Frankla eksistenciālā analīze, trešais Vīnes psihoterapijas skolas novirziens. Vācu iknedēļas medicīnas apkārtraksts.]. 1948: 73: 594.

26. Stumm G., Wirth В (Hrsg). Psychotherapie. Schulen und Methoden. Eine

Orientierungshife fur Theorie und Praxis [Psihoterapija. Skolas un metodes. Palīgs teorētiķiem un praktiķiem.]. Wien: Falter Verlag 1994.

27. Titze M. Frankl und die Individualpsychologie. Anmefkungen zur Konferenz zweier

Wiener Schulen der Psychotherapie [Frankls un individuālā psiholoģija. Piezīmes divu Vīnes psihoterapijas skolu konferencei.]. In: Wege zum Sinn [Ceļš uz jēgu.].Langle A. (Hrsg). Munchen: Piper 1985: 34-54

28. Yalom I.D. Existential Psychotherapie [Eksistenciālā psihoterapija New York: Basic Books 1980.