Raksti

Kādēļ tas viss? Ceļš, kas ved uz jēgu.

Gleznu autore Anna Petrova
Uzkopšana, mazgāšana, virtuve, darbs, transports, bērni, mājsaimniecība- dienu pēc dienas viens un tas pats, gadu no gada. Kā skrien laiks! Bērni izaug, attiecības kļuvušas par pieradumu. Vieni un tie paši vārdi, vienas un tās pašas situācijas, viss ir ikdienišķs un tu saproti, ka vairs netici tam, ka kaut kas notiks (tiks pabeigts remonts, bērni pabeigs skolu, aizbrauksim prom no mammas) un beidzot attiecībās viss kļūs savādāk.

Ofiss, darbs, vieni un tie paši zvani, vieni un tie paši uzdevumi. Darbā darbu virpulis, konveijers, kas kādreiz tik ļoti aizrāva! Agrāk bija interesanti, bija izaicinājums: vai tu esi izaudzis līdz jauniem uzdevumiem? Viss bija jauns, neparedzams, nākotnē bija sagaidāms kaut kas jauns. Un lūk,. Ir pagājuši divdesmit gadu. Katru dienu viens un tas pats. Pat konflikti un ārkārtējas situācijas-viss jau ir sen zināms, viss ir rutīna, viss kā vienmēr. Bērni ir izauguši, attiecības ikdienišķas, pierastas, formālas. Un lūk, tu atklāj ilgas… Ilgas pēc kaut kā cita, jauna, tā, kas padarītu tevi tādu dzīvu, kāds tu biji agrāk, kad viss vēl bija tik aizraujoši.
Bezjēdzība ikdienā.
Mājās vai darbā-visur ar laiku uzvar pieradums un ikdienišķība. Tas, kas bija jauns, kādreiz paliek vecs, īpašais kļūst par pierastu, neparastais-par rutīnu. Stabilitāte-lai cik tā dotu pamatīgumu, paredzamību un pārliecību,-pavada intereses zudums. Kā sekas tam-nav vairs prieka un vēlmju. Un lūk, ikdienas dzīve kļūst par nastu un tu pamani, ka ar to velcies. Ir laimīgie, kas var atklāt savā profesionālajā darbībā arvien jaunas un jaunas puses. Tomēr tiem, kas pie šīs kategorijas nepieder, kas savā darbā dienu pēc dienas paliek iekšēji vientuļi, viņiem ievērojama dzīves daļa, kas kādreiz bija tik svarīga, kļūst bezjēdzīga. Nereti šī bezjēdzīguma sajūta aptver visu dzīvi: “Priekš kam tas viss? Kam es to visu daru, priekš kam es vispār dzīvoju?” Līdzīgi jautājumi cits pēc cita rodas bezjēdzīgas ikdienas pelēcībā.
Ja neviens to nenovērtē…
Ilgas un bezjēdzīguma sajūta saasinās, kad tu saproti, ka neviens neievēro, ko tu dari. Ģimene, partneris, bērni, izturas tā, it kā tas, ko tu dari, nevienam īpaši nav vajadzīgs. Tas notrulina motivācijas atliekas. Tu jūties noguris un…apmānīts. Tavs ienesums ģimenē, vai tās būtu finansiālā dzīves puse, vai sakārtota mājsaimniecība, tiek uztverta kā pati par sevi saprotama un ar tevi kā personu nesaistīta. To, kas no tevis prasa visus tavus spēkus un veselību, lai pildītu ikdienas pienākumus, netiek apspriests, tā kā tiek uzskatīts par parastu lietu. Un tikai tad, kad kaut kas nesanāca, kad kaut kas nebija izdarīts, tikai tad tevi pamana, lai izteiktu sašutumu vai nopeltu. Un pats tu arī sāc sevi iekšēji vainot, ieraugot sevi savās acīs kā neveiksminieku. Un tas kopumā ir loģiski-ievērot tikai to dēļ kā sakārtotais process nogājis greizi.

Katram cilvēkam ir tādas dzīves sfēras, kuras pārvalda rutīna. Ne tikai darbs, bet arī sarunās, rūpēs par tuviniekiem, pirkumi,, pat ja reklāma, filmas un fantāzija mēģina panākt, lai mēs domātu savādāk.

Ja bezjēdzīguma sajūta gūst virsroku, tad tas skar visu cilvēku kopumā. Pārdzīvojumi kļūst sekli, cieš motivācija, iezogas depresīva jūtas, vēlmes, stimuli un prieki-viss pazūd. Ikdiena kļūst pelēka. Pārdzīvojums, ka dzīve tek cauri pirkstiem un nekas pāri nepaliek, var novest pie izmisuma. Un vēl dažreiz pievienojas bailes, ka viss beigsies ar neko, bet es tā arī nepiedzīvoju piepildītu dzīvi, tikai tukšumu un ikdienišķību.
Jēgai vajag attiecības.
Lai darbība varētu tikt piedzīvota kā jēgpilna, ir vajadzīgas attiecības. Darbs mājās vai profesionālā darbība var tikt piepildīti ar jēgu tikai tajā gadījumā, ja tiek darīti kādam, ir kāds, priekš kura gribas to darīt. Piepildījums ar jēgu noteikti notiek caur mūsu saistību ar citu.

Daudzos gadījumos šis Cits-ir cits cilvēks, kura labā mēs strādājam. Partneris, ģimene, darba kolēģi, skolēni, pacienti. Tas, kurš ar labu noskaņojumu veic darbu, iekšēji velta laiku kādam. Un viņam patīk šis kādam veltītais laiks un šim laikam viņa dzīvē ir jēga. Noteikti ir jēga tajā, lai sajustu: “es palīdzu citiem ar savu darbību”, vai “tas viņiem dod prieku”, vai “pateicoties tam, viņiem kļūst labāk”, vai “viņi tā rezultātā kaut ko iegūst”.

Taču tāpat jēga ir arī tam, ja es varu piedzīvot attiecības pats ar sevi, ja darbošanās dod prieku man pašam; vai, ja tā ir man svarīga, ja tas mani interesē, ja es vienkārši gūstu baudu no procesa.

Jebkurā gadījumā, lai formētu jēgpilnu dzīvi, svarīgi ir katru reizi atcerēties par sevi un tām svarīgām saistībām, kas man ir : ar citiem cilvēkiem, vai ar sevi pašu. Dot citam prieku nozīmē pašam piedalīties šajā priekā. Ja es to nevaru tā piedzīvot-nevarēšu piedzīvot arī jēgu.
Jēgas meklējumi-tā ir orientēšanās.
Cilvēks krīt eksistenciālā tukšumā, ja viņš nezin un nejūt, kam viņš to dara. Ja viņš nejūt, kādēļ viņš strādā, vai tas ir labi-joprojām būt laulībā, kādēļ izturēt šo slimību ar tās mūžīgajām ciešanām utt., tad rodas tukšuma un apjukuma sajūta. Tad nav orientējošais spēks attiecībā pret dzīvi. Un pati dzīve (eksistence)mazinās tādā mērā, kādā pazūd šī orientēšanās tajā, ko es daru, vai, kuru es mīlu, kā labā es ciešu.

Zaudētā orientācija tomēr var tikt atjaunota. Tam ir nepieciešamas divas lietas: sava intuitīvā nojausma attiecībā pret patiešām svarīgo konkrētajā situācijā-“nojausma par pareizo” un skatiens, kas aptver to plašo kontekstu, kurā mēs esam iekļāvuši vai gribam iekļaut-“skatiens, kas vērsts uz horizontu”. Izskatīsim abas iespējas atgriezt zaudētos orientierus.
Orientēšana caur sevi pašu.
Lai atrastu orientierus saviem lēmumiem un rīcībām t.i. jēgu- sākumā nāksies paskatīties uz reālajiem apstākļiem, kādos mēs atrodamies. Mēs varam piedzīvot dzīvi tikai realitātē, tikai tajā pasaulē, kurā mēs esam. Tādā veidā jēgas meklējumi sākas ar uzmanīgu iepazīšanos ar to, kas ir realitātē. Skaidra esības uztvere, izmeklējoša pozīcija, zināšanas, pieredze, kognitīvās spējas-tie ir labi palīgi, instrumenti jēgas meklēšanai. Reālos apstākļos ir nepieciešams mācēt ieraudzīt to mijiedarbībā- ne fragmentāri, bet kā struktūru. Cilvēkam nepieciešama reālo apstākļu struktūra, tam, lai varētu noturēt jēgu ikdienas dzīvē ar tās problēmām un izturēt eksistences ne tik mazo svaru. Sapņi, vēlmes, fantāzijas, koncepcijas par to “kā vajag būt” nedod pietiekamu balstu un augsni, lai mēs varētu novietot uz tām eksistenci.

Ņemot vērā reālās situācijas struktūru mēs tomēr vēl neesam ieguvuši jēgu. Motivējošais, virzošais jēgas moments tiek dots caur jūtām un attiecībām. Jēgai ir nevis kognitīva, bet emocionāla daba-tikai tas, kas tiek sajusts un izsauc jūtas, var mūs aizkustināt. Piemēram, ir nepietiekami zināt, ka smēķēšana kaitē veselībai-smēķēšanas atmešanas darbs sākas tikai tad, kad draudi veselībai ir sajusti un, tādā veidā tev ir parādījušās emocionāli piepildītas attiecības ar savu veselību kā vērtību t.i. vajag sajust, ieelpot veselīgas dzīves kvalitāti un izjust nožēlas dvēseles sāpes par to, ka tu sev šo veselīgo dzīvi liedz, lai sagribētu realizēt jēgpilnu nodomu atmest smēķēšanu, kaut arī par smēķēšanas kaitīgumu tu zināji jau daudzus gadus. Pateicoties spējai just labo (vērtība), parādās un noturas virzītājspēks, kas virza, pievelk mūs pie šī labā-gribas spēks. Tas ļauj mums pārvarēt grūtības ceļā uz mērķi.

Ja attiecībā uz vērtību, par kuru iet runa, nav jūtu, tad kopā ar to nav ne tikai spēks, bet arī mana personiskā jēga kaut ko darīt “kādēļ man to vajag?”- uz šo jautājumu nav pārliecinošas atbildes. Motivē tikai pašiegūta jēga, nevis “uzspiesta”. Ja es kaut ko daru, nejūtot aiz tā kaut ko personiski man vērtīgu (atzīmēsim, ka arī bailēs zaudēt veselību, piemēram, arī ir vērtības pārdzīvojums!), tas kļūst formāls, un lielākā mērā tam ir pienākuma, nevis atbildības raksturs.

Taču arī tas vēl nav viss, jēgai tāpat ir nepieciešama arī drosme-drosme lēmumam, aktīvi iet uz to, ko es sajūtu kā vērtīgu, lai darbotos, ienestu, iemiesotu dzīvē to, kas bez tā tāpat arī paliks tikai nodoms. Drosme, lai pateiktu sev: “šodien es sākšu to darīt- es izmetīšu cigaretes”, piemēram. Lai jēga tik tiešām kļūtu mana personiskā jēga, tai nepieciešams personisks lēmums. Tikai, ja mēs tiešām sajūtam kaut kā vērtību, ja mēs esam gatavi pielikt pūles, uzņemties visu darbu, kas saistīts ar pārvēršanu par vērtīgo dzīvē, gatavi iet šo ceļu, t.i. tikai, ja mēs pa īstam gribam kaut ko, tad jēga nes sev līdzi brīvību-jūtas, kas saistītas ar personas Esību. Īstā jēgā ir Personas patiesums, viņas autentiskums, viņas nojausma, viņas zināšanas par viņas personīgo.

Tādā veidā jēga kļūst par eksistenciālo jēgu, ja tā atklājas konkrētā darbībā, kas seko gribas lēmumam. Tikai Darbībā notiek jēgas orientieru pārbaude-vai tiem ir reāls darbības spēks? Ja jā, tad mēs piedzīvojam piepildījuma sajūtu, pateicoties paši savai realizācijai ar pasaulē esošu vērtīgu iespēju palīdzību. Tur, beigu beigās, izaug ģimene, kas ietver sevī jēgu. Tāpēc, ka dzīvot ar jēgu- nozīmē ieaugt kaut kur lielākā, savā ģimenē, darbā vērtībā, kam tu nododies ar iekšēju darbību, nevis nodzīvot dzīvi tikai sev vienam.
Eksistenciālā jēga.
Ja mēs tieši ar šo uzstādījumu uztversim un sapratīsim sevi, tad mēs varēsim atbilst pašai dziļākajai cilvēka sūtībai. Tam nepieciešama principiāla atvērtība, eksistenciālais pagrieziens, kā to sauca Frankls. Tik ilgi, kamēr mēs gaidām un pieprasām kaut ko no situācijas, mēs vēl esam aizņemti ar sagatavošanos eksistencei. Un tikai tad, kad mēs esam tik brīvi, lai noliktu sevi malā un atvērtos tam, kas ir, mēs varēsim atļaut uzdot momenta piedāvājumiem un uzdevumiem mums jautājumus. Tad mēs esam pietiekami nobrieduši eksistencei un varam atrast jēgu, kas dod eksistences piepildījuma pārdzīvojumu. Atvērties “situācijas prasībām”- tas nozīmē pavisam savādāk sajust problēmu, ciešanas, slogu, slimību vai sāpes. Atvērties situācijas piedāvājumam, tāpat arī nozīmē citādāk sajust skaisto, jautro un priecīgo. Ko situācija no manis gaida? Kur atrodas tās izaicinājums? Kāds tagad ir mans uzdevums? Tā skan eksistenciālais pagrieziens, kas ir atslēga uz jēgpilnas dzīves formēšanu: viss, ko mēs pārdzīvojam, tas ir viens un tas pats jautājums mums: ko tu dari ar to, kas tev tagad ir aktuālajā situācijā? Ko tu dari ar to, lai tas būtu labi, vismaz, lai vairāk nekaitētu? Kā tu rīkojies ar tiem apstākļiem, lai pēc tam nebūtu “mokoši sāpīgi” par sevi un saviem lēmumiem? Ko tagad “grib no tevis” šī situācija, kas tevi skar, tāpēc, ka tu tajā atrodies, situācija, kurā tieši tev ir kaut kas jāizdara, un tikai tu vari kaut ko izdarīt, tāpēc, ka runa iet par tevi?

Ar tādu atvērtību attiecībā pret dzīvi un tās dziļo vērtību, mēs esam brīvi nākotnei, kas ir ne tikai mūsu personiskā- mēs veidojam nākotni cits ar citu.
Saprast sevi mijiedarbībā.
Šeit eksistenciālais (personiskais) jēgas modelis pāriet Vispārējā, Veseluma jēgā, Ontoloģiskajā jēgā, kā mēs to saucam. Veseluma jēga, dzīves jēga, pasaules jēga-šī jēga nav atkarīgi no tā, kā mēs katrs atsevišķi izrīkojamies ar savu dzīvi. Šī jēga ir saistīta ar Radītāja nodomu un to zina tikai Viņš. Tāpēc ontoloģiskās jēgas tēma,-tā ir pirmām kārtām reliģijas un filozofijas tēma, tāpat kā tēma par jēgpilnu apiešanos ar konkrētu situāciju, konkrētu dzīvi konkrētam cilvēkam, ir svarīga psiholoģijas tēma.

Eksistē tomēr viens ontoloģiskās jēgas aspekts, kas attiecas uz psiholoģisko darbu: kādā mijiedarbības sistēmā ar pasauli, cilvēks ieliek sevi un savu dzīvi. Tāpēc, ka tas ir svarīgi-saprast sevi plašā horizontā, dzīvot ar konteksta sapratni. Mums vajag pacelt savu skatienu pāri ikdienišķībai, lai ieraudzītu mūs pārņemošās mijiedarbības. Viskrāšņāk un īsāk to iespējams paskaidrot ar sekojošu piemēru no viduslaikiem:

Tālajos viduslaikos pa putekļainu ceļu gāja ceļotājs. Katru reizi, satiekot cilvēkus, viņš apstājās un iztaujāta viņus, ko viņi darīja un kāpēc. Viņš uzdeva šos jautājumus, jo kopš nesena laika nezināja kā viņam tālāk dzīvot, ko darīt un kādēļ. Noguris no pārdomām, viņš pameta savas mājas un devās ceļā, lai uzzinātu no citiem cilvēkiem kā viņi dzīvo. Tā viņš cerēja uzzināt, ko viņš savā dzīvē ir palaidis garām. Un lūk, viņš satika cilvēku, kas sēdēja uz apmales ielas malā un sita pa akmeni. Ceļotājs apstājās un ilgi viņu vēroja. Tā arī nesaprotot viņa darbības būtību, ceļinieks viņam pajautāja: “Draugs, es jau ilgi vēroju, cik veikli tu sit pa akmeni. Tikai es nesaprotu priekš kam. Vai tu nevarētu man, kas neko nesaprot šajā lietā pastāstīt, ko tu īsti dari?” Nepārtraucot savu darbu, viņš neapmierināti norūca ūsās: “Tu pats visu redzi. Es apskaldu akmeņus.” Nomāktu domu vadīts, ceļinieks devās tālāk. “Kas gan tā par tādu dzīvi,-viņš domāja-visu laiku skaldīt akmeņus?” Viņa apjukums kļuva tikai lielāks un viņš uzskatīja par veiksmi to, ka pēc kāda laika viņam ceļā atkal trāpījās vīrietis, kas tikpat rūpīgi kā iepriekšējais sita pa akmeni. Ceļotājs piegāja pie viņa un jautāja: “Draugs, kāpēc tu sit pa šo akmeni?” Vīrietis nedaudz izbrīnīts par negaidīto jautājumu pēc nelielas minstināšanās atbildēja: ”Vai tad tu neredzi, svešiniek, es taisu stūrakmeņus?” Nomākts par savu neziņu, ceļotājs turpināja savu ceļu. Viņa auga izmisums, jo viņš nekādi nevarēja būt apmierināts ar to, ko redzēja. Vai tiešām visa dzīve un visa laime ir tajā, lai skaldītu akmeņus un taisītu stūrakmeņus? Iegrimis savās domās, viņš gandrīz pagāja garām vēl kādam cilvēkam. Viņš arī sēdēja uz putekļainas apmales un sita pa akmeni, tāpat kā to darīja divi iepriekšējie. Pārliecinājies, ka viņš, tāpat kā pārējie, vienkārši sit pa akmeni, ceļotājs piegāja pie viņa un, nespējot vairs noturēties, teica: “Paklau, pasaki man, ko tu dari? Tu vienkārši skaldi akmeņus vai taisi stūrakmeņus?”-“Nē, svešiniek,”- atbildēja viņš un notrausa sviedrus no pieres,- “Vai tad tu neredzi? Es ceļu katedrāli”.
Jēgas praktiskais pielietojums.
Daļa no jēgpilnas dzīves formēšanas ir tas, ka mēs apzināmies mūsu jēgu mijiedarbības, atkal un atkal izjūtam tās. Brīvdienas, atvaļinājums un pārdomu brīži ir tam svarīgi, tāpēc, ka tas dod iespēju distancēties no tā, kur esam iegrimuši ikdienā un no šī attāluma ieraudzīt lielāku kontekstu, īsto notiekošā mērogu. Un tomēr, ko mēs varam izdarīt, ja mēs sevi nepiedzīvojam kaut kādā sistēmu mijiedarbībā? Ja mēs nesajūtam kādēl un kam mēs darbojamies? Palīdzēt var sekojošais. Ja mēs padomāsim, kā būtu, ja mēs vairs nedarītu frustrējošas darbības, piemēram vienu reizi pamēģināt atstāt nenomazgātus traukus, vai paziņot, ka jūs vairs nevēlaties vienatnē gatavot ēst savā brīvdienā utt. Svarīgi ir sākt par to sarunu, paziņot vispirms sev, ka apšaubi bezjēdzīgu darbošanos darbā. Tāpēc, ja tu ilgstošā laika posmā sajūti, ka esi ievilkts bezjēdzīguma gūstā, tad sāc saprast, ka ir pienācis laiks sākt kaut ko mainīt. Tieši tajā ir bezjēdzīguma pārdzīvojuma “jēga”. Tā saka mums, ka virziens, kurā mēs ejam, tas dzīves stils, kādā mēs dzīvojam, vairs neder. Jaunu līdzekļu un ceļu aprobācijā, mēs pakāpeniski sākam sajust un uzzināt, kādai jābūt turpmākajai dzīvei. Un pretēji, ja mēģinājumos atstāt ierasto un sākt kaut ko jaunu, sāc ciest, tāpēc, ka redzi, cik nelaimīgi no tā ir citi, vai arī, ja sastopies ar vēl lielāku tukšumu, tad kļūst acīmredzams, ka vecajam ir vērtība, vienkārši tā agrāk nebija tik ļoti sajūtama. Jēga-tā ir radikāla prasība. Jēga-tā ir prasība nopietni attiekties pret savu dzīvi.
Ceļš uz dzīves jēgu.
Kamēr tu dzīvo, neļauj apziņai snaust, aizdomājies par to, kā tu dzīvo. Šī dzīve attiecas uz tevi! Tavi vecāki, tavi skolotāji, tavi priekšnieki, filozofi, mācītāji,- visi viņi var pateikt tev tikai to, kā viņi piegāja savai dzīvei; tava dzīve attiecas savādāk. Tāpēc, ka tā vēršas pie tevis, nevis viņiem, katrā dzīves situācijā jautā tev personiski, nevis kādam citam. Kas tevi aizrauj, kas patīk? Kas tevi interesē? Kas tevi baida, nomāc, kaitina, pret ko tu izjūti riebumu? Tas viss ir vērsts uz tevi. Ej uz to, aizej uz to-tā ir tava dzīve! Atveries visam tam, kas tevi uzrunā, kas tev patīk, riskē ar savu dzīvi, izmēģini sevi izmisumā, idejā, iemīloties, un pēc tam izvēlies. Dod savu atbildi, tā vēl nekad nav dota. Neviens to nevar dot tavā vietā. Orientējies pēc savas nojausmas un nebaidies no kļūdām. Sliktāk ir nedzīvot, badoties no kļūdām, nekā dzīvot ar kļūdām. Neļauj citiem teikt tev, ko tev vajag darīt. Tikai ņem vērā to, ko tev citi saka, ko saka tradīcija, kas ir mode, ko dara citi. Seko savai nojausmai nešauboties. Tu pats sajutīsi, kad tev būs pietiekami. Tu sajutīsi, ja tas jau būs nepareizi. Tu sajutīsi, ja mīdīsi kājām vērtības, ja tu citiem nodarīsi sāpes, tiem, kurus tu mīli. Tu sajutīsi kur ir tavas robežas. Tu sajutīsi, kad pie tām nonāksi. Pievērs uzmanību savai nojausmai.

***

Tā skan eksistenciālais vēstījums: nododies dzīvei, ej kopā ar to, kamēr tu vari, kamēr kājas tevi nes. Nepaliec sastindzis un piesiets bailēm klusā ostā, kur ir moli, blakus pieradumu bākām. Tavā dzīvē iet runa par kaut ko svarīgu. Runa iet par tevi, par to, lai tu pilnībā būtu šeit, pasaulē. Tā ir jēga. Sekojot pa šo ceļu, tu vari atrast savu.

No: Alfrīds Lengle. Jēgas pēdas. Atbildēt dzīvei.

Literatūra:

Frankl V. (2004): Der Mensch vor der Frage nach dem Sinn. Piper: München

Längle A. (1994): Sinnvoll leben. St. Pölten: NP-Verlag

Längle A. (2000): Sinnspuren. Dem Leben antworten. St. Pölten: NP-Verlag